— Cik man zināms, pret amerikāņiem izturas diezgan pieklājīgi.
— Parasti gan, bet, ja kāds uzodis, kas jūs tādi un kādēļ atbraukuši… — Menkups paraustīja plecus.
— Vai jūs kādam esat stāstījis par mūsu ierašanos?
— Vienīgi notāram. Viņš sastādījis līgumu, ar kuru jūs šodien iepazīstināšu.
Viņi devās uz stikla kubu, virs kura dega neona burti «Lidosta Fūlsbitela». Moderno ēku iejoza puķu dobes. Pabrauca garām laistāmā mašīna, vilkdama aiz sevis spilgtu pāva asti. Atspoguļodamās lāsēs, augusta saule izpleta krāsainu varavīksnes vēdekli. Putekļu un aviācijas benzīna sauso, karsto smaku nomainīja valgans vēsums.
Deilijs iestājās rindā, Mūns sekoja Menkupam puspagraba telpā, kur stāvēja daži galdiņi. Pieticīgais kafetērijs atradās šaipus muitas barjeras, vel neitrālā teritorijā, tādēļ to apmeklēja vienīgi ekipāžu locekļi.
Lidostas dunoņa — balsu, motoru rēkoņas, skaļruņu metāliskās klaigašanas īpašā polifonija tūdaļ attālinājās, biezo mūru pa pusei noslāpēta. Te bija gandrīz klusi. Burbuļoja ūdens lielā niķelētā kafijas automātā, monētas šķindēja pret alumīnija leti. Piloti un stjuartes pusbalsī apmainījās īsām frāzēm, laiku pa laikam pašķielēdami uz gaismas tablo, kur mainījās reisu numuri un pilsētu nosaukumi.
— Ko pasūtīsim? Dubulto kafiju vai vienkāršo? Ar konjaku, ar ķimeli?