— Divas dubultās ar konjaku! — atskanēja no letes puses.
Menkups piecēlās, lai saņemtu pasūtījumu. Mūns jau agrāk bija ievērojis viņa saspringto stāju. Saukt viņa gaitu par staltu nebūtu īsti pareizi. Drīzāk tas bija iekšējs spriegums, pastāvīga cīņa pret dzīves spiedienu. Arī seja atspoguļoja sarežģītu norisi — žultainu smīnu nomainīja te veca, pāri sadzīves likstām stāvoša filozofa mierīgais smaids, te negaidīti jaunu acu pēkšņais uzzibsnījums. To pelēkajai krāsai nebija nekā kopēja ar izdzisušiem pelniem. Tāda nokrāsa ir negaisa bangai, kas, tuvojoties krastam, saslejas, lai dragātu.
— Sešdesmit četri nav maz. Un tomēr mirt nevienam negribas. — Menkups paskatījās uz Mūnu. — Godīgi sakot, es pārāk necerēju, ka jūs atsauksieties uz manu diezgan juceklīgo vēstuli.
— Jums vienkārši palaimējās, — Mūns pagrozīja pirkstos glāzīti uzpirksteņa lielumā. Izlējis konjaku kafijā, iemeta cukuru un enerģiski apmaisīja. — Man ir draugs — profesors Holmens, kas Hitlera laikā emigrējis uz Ameriku. Viņam parādīju jūsu vēstuli, jāatzīstas, ar diezgan nievājošu piezīmi, ka nosūtītājam ir ne tikai vajāšanas mānija, bet arī diezgan līdzekļu, lai nodotos tai… Vai jūs neapvainojāties?