Kafijas automāts omulīgi sīca, ietinot pie letes stāvošos vieglā mākulī. Omulīga blondīne ar zilām porcelāna acīm salika rindā izvietotajās apakštasītēs cukuru. Gaismas tablo iedegās tālu pilsētu nosaukumi, ik brīdi atskanēja saucieni:

—   Moka! Dubultmoka!

Mūns pasmīnēja, atceroties kādu no Dcilija nostāstiem par pēckara Vāciju. Kafejnīca, kuras liliputa telpa at­rodas sabumbotas ēkas uz ātru roku saremontētā kaktā, ar saharīnu saldināta erzackafija no dedzinātām bietēm un apmeklētāji, kas stūrgalvīgi dēvē šo suslu ar ierasto vārdu «moka».

—   Liriskas atkāpes ir vecuma pazīme, — Menkups at­vainojās. — Es vienkārši atcerējos grieķu valodas pasnie­dzēju mācību padomnieku Sancritu. Viņa izklāstījumā olimpiskā mitoloģija skanēja tikpat naivi kā jūsējā — no­tikums ar Prometeju. Mūsdienu leģendām ir otra — aiz­kulises puse, un tā šai gadījumā svarīgāka par pašu le­ģendu.

Menkupa stāsts zināmā mērā atgādināja ieilgušu mo­nologu. Alūns klausījās ne visai vērīgi, toreiz viņš vēl nenojauta, ka vēlāk to ļoti nožēlos.

—   Tā bija ekskursija brūnajā pagātnē, — Menkupa monologs tuvojās nobeigumam. — Tās pašas viennīcas, tās pašas pratināšanas metodes. Vienīgā starpība, ka eks­kursiju vadītāji neskaitījās gestapo štatos, bet saucās at­bilstoši mūsu vispārējai demokrātiskajai tendencei par Konstitūcijas apsardzības dienesta darbiniekiem… Jauna izkārtne — un viss kārtībā!