— Nāciet šurp ar sveci! — Šeļga sauca no tumsas. — Redz, kur viņam bijusi īstā laboratorija.
Pagrabs aizņēma visu platību zem vasarnīcas: pie ķieģeļu sienām stāvēja vairāki dēļu galdi uz steķiem, baloni ar gāzi, neliels motors un dinamo, stikla vannas, kuras parasti izdara elektrolizi, atslēdznieku darba rīki un uz visiem galdiem — pelnu čupiņas …
— Redz, ar ko viņš te nodarbojies, — mazliet apmulsis ierunājās Šeļga, aplūkodams pie pagraba sienām pieslietos biezos koka dēļus un dzelzs loksnes. Gan dēļi, gan loksnes daudzās vietās bija caururbti, daži pārgriezti uz pusēm, griezumu un urbumu apmales šķita apdegušas un apkusušas.
Ozola dēlī, kas rēgojās, uzsliets stāvus, šie caurumi diametrā bija mazāki par milimetru un izskatījās kā ar adatu izdurti. Dēļa vidū uzvilkts lieliem burtiem: «P. P. Garins». Seļga apgrieza dēli un otrajā pusē ieraudzīja tos pašus burtus, tikai ačgārniskus: kaut kādā neizprotamā veidā trīscollīgais dēlis ar šo uzrakstu bija izdedzināts cauri.
— Piķis un zēvele, — Šeļga noteica, — nē, tā nav pirotehnika, ar ko šeit nodarbojies P. P. Garins.
— Vasilij Vitaļjevič, bet kas tad tas? — vaicāja Taraškins, rādīdams piramīdveidīgu klucīti, collas pusotras augstu, apmēram collu pie pamatnes, sapresētu no kādas pelēkas vielas.
— Kur jūs to atradāt?
— Tādu tur vesela kaste.
Apgrozījis un paostījis klucīti, Seļga nolika to uz galda malas, iesprauda tam sānos degošu sērkociņu un atgāja pagraba tālākajā stūri. Sērkociņš izdega, piramīdveidīgais klucītis uzliesmoja ar žilbinošu, bāli zilganu gaismu. Dega piecas minūtes un dažas sekundes bez dūmiem, gandrīz bez smakas.