-— Iesaku citreiz tādus mēģinājumus neizdarīt, — Seļga teica, — klucītis varēja būt gāzu svece. Tad mēs ne­būtu tikuši laukā no pagraba. Ļoti labi, ko tad esam uz­zinājuši? Mēģināsim konstatēt: vispirms, slepkavības no­lūks nav bijis atriebība vai laupīšana. Otrkārt, nogalinātā uzvārds ir P. P. Garins. Pagaidām viss. Jūs gribat iebilst, Taraškin, ka P. P. Garins varbūt bija tas, kas aizbrauca ar laivu. Nedomāju vis. Uzvārdu uz dēļa uzrakstījis pats Garins. Tas ir psiholoģiski skaidri. Ja es būtu izgudro­jis, teiksim, šādu lielisku lietu, tad, varat nešaubīties, aiz sajūsmas uzrakstītu savu uzvārdu, bet nekādā gadījumā ne jūsējo. Mēs zinām, ka nogalinātais strādājis labora­torijā; tātad viņš ir izgudrotājs, tas ir — Garins.

Šeļga un Taraškins izkāpa no pagraba un aizsmēķē­juši apsēdās saulgozi uz lieveņa, gaidīdami aģentu ar suni.

7.

Galvenajā pastā, vienā no ārzemju telegramu pie­ņemšanas lodziņiem, iesniedzās tukla, sarkanīga roka un palika karājamies ar drebošu telegramas veidlapu.

Telegrāfists dažas sekundes raudzījās uz šo roku un beidzot saprata: «Ahā, trūkst piektā pirksta — mazā» — un sāka lasīt veidlapu.