«Varšava. Maršalkovska ielā, Semjonovam. Uzdevums izpildīts daļēji, inženieris aizbraucis, dabūt dokumentus nav izdevies, gaidu rīkojumus. Stass.»

Telegrāfists pasvītroja ar sarkanu Varšava. Piecēlās un, aizstājies lodziņam priekšā, sāka caur režģi aplūkot telegramas nosūtītāju. Tas bija masīvs vīrietis vidējos gados ar neveselīgu, dzeltenpelēku izburbušās sejas ādu, ar nokarenām, dzeltenām ūsām, kas aizsedza muti. Acis apslēptas zem pietūkušo plakstu spraudziņām. Uz skūtās galvas — brūna samta naģene.

—   Kas ir? — viņš rupji noprasīja. — Pieņemiet tele­gramu.

—   Telegrama šifrēta, — atteica telegrāfists.

—   Kā — šifrēta? Nemelsiet blēņas! Tā ir komerciāla telegrama, jūsu pienākums pieņemt. Varu uzrādīt aplie­cību, ka strādāju poļu konsulātā, jūs atbildēsiet par ma­zāko aizkavējumu.

Cetrpirkstainais pilsonis kļuva nikns un drebināja vaigus, nevis runāja, bet rēja, viņa roka uz lodziņa letes joprojām satraukti trīcēja.

—   Redzat, pilsoni, — telegrāfists viņam teica, — lai gan jūs apgalvojat, ka jūsu telegrama it kā būtu komer­ciāla, bet es galvoju, ka tā ir politiska, šifrēta.

Telegrāfists pasmīnēja. Dzeltenais kungs dusmās pa­cēla balsi, bet viņa telegramu tikām neuzkrītoši paņēma jaunkundze un aiznesa pie galda, kur Vasilijs Vitaļje- vičs pārskatīja visas šāsdienas telegramas.