Uzmetis skatienu veidlapai: «Varšava, Maršalkovska ielā», viņš izgāja otrpus barjeras zālē, apstājās aiz muguras dusmīgajam sūtītājam un padeva zīmi telegrāfistam. Tas, paraustījis degunu, nošķendējās par panu politiku un apsēdās rakstīt kvīti. Polis aiz dusmām smagi sēca, mīņādamies čīkstināja laka kurpes. Selga vērīgi raudzījās uz viņa lielajām kājām. Aizgāja līdz izejas durvīm, norādīja dežurējošam aģentam uz poli:
— Izsekot.
Vakardienas meklējumi ar suni aizveda no vasarnīcas bērzu birzī līdz Krestovkai, kur ari izbeidzās: šeit slepkavas acīm redzot bija iekāpuši laivā. Pagājušā diena nenesa jaunus atklājumus. Noziedznieki, kā viss liecināja, bija labi noslēpušies Ļeņingradā. Neko nedeva arī telegramu caurskatīšana. Varbūt vienīgi šī pēdējā — uz Varšavu Semjonovam modināja zināmu interesi.
Telegrāfists pasniedza polim kvīti, tas sāka meklēt vestes kabatā sīknaudu. Sai brīdī pie lodziņa ar veidlapu rokā ātri pienāca skaists, tumšacains vīrietis ar smailu bārdiņu un, gaidīdams, kamēr atbrīvosies vieta, mierīgā nelabvēlībā skatījās uz dusmīgā poļa solīdo vēderu.
Tad Seļga ieraudzīja, ka vīrietis ar smailo bārdiņu pēkšņi saspringa: viņš bija ievērojis četrpirkstaino roku un tūdaļ ielūkojās polim sejā.