Viņu skatieni sastapās. Polim noslīdēja apakšžoklis. Pietūkušie plakstiņi plaši atvērās. Duļķainajās acīs at- plaiksnījās šausmas. Viņa seja izmainījās kā ērmīgam hameleonam: kļuva svina pelēka.
Un tikai tagad Seļga saprata — pazina poļa priekšā stāvošo vīrieti ar bārdiņu: tas bija dubultnieks izgudrotājam, kas bija nogalināts vasarnīcā bērzu birzī uz Krestovkas salas …
Polis aprauti iekliedzās un neticamā ātrumā aizdrāzās uz izeju. Dežurējošais aģents, kam bija pavēlēts tikai notālēm viņam sekot, bez kavēkļiem izlaida viņu uz ielas un pats izslīdēja nopakaļ.
Nogalinātā dubultnieks palika stāvam pie lodziņa. Viņa saltās acis ar tumšiem lokiem neizteica neko citu kā vienīgi izbrīnu. Viņš paraustīja plecus un, kad polis nozuda, pasniedza telegrāfistam veidlapu:
«Parīze, Batinjolas bulvāris, uz pieprasījumu, numuram 555. Nekavējoties stājieties pie analizēs, kvalitāti uzlabot par piecdesmit procentiem, maija vidū gaidu pirmo sūtījumu. P. P.»
— Telegramā rakstīts par zinātniskiem darbiem, ar tiem patlaban nodarbojas mans draugs, kuru uz Parīzi komandējis Neorganiskās ķīmijas institūts, — dubultnieks pateica telegrāfistam. Pēc tam viņš nesteigdamies izvilka no kabatas papirosu kārbu, padauzīja papirosu un uzmanīgi aizsmēķēja.
Šeļga viņu pieklājīgi uzrunāja:
— Vai drīkstu jūs uz pāris vārdiem?