Spartakietis Taraškins, sacīkšu gika vadošais airētājs, šai naktī dežurēja klubā. Tā kā puisis bija jauns
1 Boni — peldoši nožogojumi upju piestātnēs un jūras ostās.
un dabā dvesmoja pavasaris, tad ātri skrejošās dzīves stundas viņš neapdomīgi neizšķieda gulēšanai, bet sēdēja uz boniem virs miegainā ūdens, ceļgalus ar rokām apņēmis.
Nakts klusumā bija par ko padomāt. Divus gadus pēc kārtas maskavieši, kam nebija pat nojēgas, kā smaržo īsti ūdeņi, sakāva Airēšanas skolu vieniniekos, četriniekos un astoņniekos. Tas bija aizvainojoši.
Taču sportists zina, ka sakāve palīdz izcīnīt uzvaru. Tas pirmām kārtām, un tad vēl droši vien brīnum jaukā pavasara rītausma, kas smaržoja pēc spirgtas zālītes un slapja koka, uzturēja Taraškinā možu garu, kāds bija nepieciešams treniņiem pirms lielajām jūnija sacensībām.
Sēdēdams uz boniem, Taraškins redzēja, kā piestāja un pēc tam aizbrauca divairu laiva. Pret apkārtējiem notikumiem Taraškins izturējās mierīgi. Taču šoreiz viņam izlikās dīvains kāds apstāklis: abi krastā izkāpušie bija līdzīgi viens otram kā divi airi. Vienāda auguma, ģērbušies vienādos platos mēteļos, abiem uz pieres uz- stumtas mīkstas platmales, vienādas smailas bārdiņas.