Bet galu galā republikā nav aizliegts naktī klaiņāt ar savu dubultnieku pa sauszemi un ūdeni. Taraškins droši vien tūdaļ būtu aizmirsis par svešajiem vīriem ar smailajām bārdiņām, ja vien tam nebūtu sekojis dīvains atgadījums, kas notika tai pašā rītā Airēšanas skolas tuvumā bērzu birzī, pussagruvušā vasarnīcā ar aiznaglotiem logiem.
4.
Kad no sārtās ausmas virs salu krūmājiem pacēlās saule, Taraškins izstaipījās, ka locītavās nokrakšķēja, un devās uz kluba pagalmu uzlasīt skaidas. Pulkstenis bija mazliet pāri pieciem. Noklaudzēja vārtiņi, un pa miklo celiņu, stumdams velosipēdu, pienāca Vasilijs Vi- taļjevičs Seļga.
Šeļga bija labi trenējies sportists, muskuļains un vingrs, vidēja auguma, ar spēcīgu kaklu, izveicīgs, mie- rfgs un uzmanīgs. Viņš stradaja kriminalizmeklešanas nodaļā un ar sportu nodarbojās vispārējā treniņa labad.
— Nu, kā sviežas, biedri Taraškin? Vai viss kārtībā? — viņš noprasīja, piesliedams velosipēdu pie lieveņa. — Atbraucu mazliet izlocīties… Paskat — kas drazu, vai-vai.
Viņš novilka blūzi, atrotīja piedurknes, atklājot kalsnas, muskuļainas rokas, un sāka nokopt kluba pagalmu, kur vēl mētājās būvmateriāli, kas bija palikuši pāri pēc bonu remonta.
— Šodien atnāks zēni no rūpnīcas — vienā naktī nodibināsim kārtību, — Taraškins teica. — Kā tad palika, Vasilij Vitaļjevič, vai stāsieties sešnieka komandā?