— Vienreiz jau jums iznāca saskriešanās ar veco Celindžeru,— viņš bargi noteica,— un jūs tikāt pievārēts desmit sekunžu laikā. Man liekas, profesor Samerlij, jums ar viņu nevar būt pa ceļam, tādēļ labākais, ko jūs varat darīt, ir — turēties no Celindžera tālāk un likt viņu mierā.
— Bez tam,— es ierunājos,— profesors Celindžers mums visiem ir bijis labs draugs. Un, lai kādi būtu viņa trūkumi, viņš ir caurcaurēm godīgs, un es neticu, ka viņš spētu runāt ko sliktu par draugiem tiem aiz muguras.
— Labi teikts, manu jauno zēn,— piebilda lords Džons Rokstons. Tad, laipni smaidot, uzsita profesoram Samerli- jam uz pleca.
— Diezgan, Herr Professor, norunāsim šobrīd vairs nestrīdēties. Mēs kopā esam pārāk daudz ko pārdzīvojuši. Tomēr Celindžeram labāk lieciet mieru, jo man un šim zēnam ir zināma vājība pret veco vīru.
Bet Samerlijs ir nedomāja samierināties. Seju saviebis, viņš nikni izpūta biezus pīpes dūmu mutuļus.
— Nu vai zināt, lord Džon Rokston,— viņš ierunājās čerkstošā balsī,— jūsu domām par dažiem zinātnes jautājumiem manās acīs ir tikpat maz vērtības kā maniem uzskatiem par jauna tipa bisi jūsu acīs. Man pašam ir -savs saprāts, un es to izmantoju pēc saviem ieskatiem. Vai tādēļ, ka vienreiz esmu kļūdījies, man bez kritikas būtu jāpieņem viss, arī aplamais, kas šim vīram varbūt ienāk prātā? Vai tiešām mums vajadzīgs zinātnes priesteris, kas no kanceles paziņo nekļūdīgus spriedumus, kuri bez ierunām jāuzklausa nabaga pazemīgiem ļautiņiem? Atkārtoju, ser, man pašam ir sava galva uz pleciem, un es justos kā pēdējais nelga un vergs, ja vairs nevarētu to izmantot. Ja jums labpatīk ticēt šiem murgiem par ēteru un Frauenhofera līnijām spektrā, lūdzu, ticiet, bet neprasiet no cilvēka, kas ir vecāks un gudrāks par jums, lai arī tas piedalītos šai muļķībā.