— Sveicināti, Herr Professor! Sveicināts, mīļo zēn!— viņš sauca, nākdams mums pretim.
Ieraudzījis, ka mums nopakaļ nesējs ratiņos velk skābekļa balonus, lords Džons skaļi iesmējās.
— Tātad arī jūs tos esat iegādājušies!— viņš sauca.— Manējie jau ir novietoti bagāžas vagonā. Ko gan mūsu dārgais draugs atkal nodomājis darīt?
— Vai jūs esat lasījis viņa vēstuli laikrakstā «Times»?— es jautāju.
— Kas tur bija teikts?
— Tīrās blēņas!— Samerlijs nikni norūca.
— Ja nemaldos, vēstulei ir sakars ar šiem skābekļa baloniem,— es paskaidroju.
— Tīrās blēņas!— Samerlijs negaidīti skarbi atkārtoja.
Mēs visi iekāpām pirmās klases smēķētāju vagonā, un
Samerlijs jau aizdedza īso, apdegušo, veco pīpi, kas likās apsvilinām viņa garā, enerģiskā deguna galu.
— Mūsu draugs Celindžers ir gudrs vīrs,— viņš aizrautīgi ierunājās.— To neviens nevar noliegt. Bet, kas noliedz, tas ir gatavais muļķis. Paskatieties uz viņa cepuri. Tajā ietilpst sešdesmit unces smadzeņu — milzīga mašīna, kas darbojas viegli un bez vainas. Parādiet man telpu, kur atrodas mašīna, un es jums pateikšu, cik liela ir pati mašīna. Taču viņš ir dzimis šarlatāns — esmu to teicis viņam acīs, jūs paši esat dzirdējuši —, dzimis šarlatāns, kas ar dažādiem teatrāliem trikiem vienmēr gribējis būt uzmanības centrā. Pašlaik iestājies klusuma periods, tāpēc mūsu draugs Celindžers atradis piemērotu gadījumu, lai piespiestu cilvēkus runāt par viņu. Jūs taču nedomājat, ka viņš pats nopietni tic visām šīm blēņām, it kā ēterā būtu notikušas kaut kādas pārvērtības un tādējādi cilvēcei draudētu patiesas briesmas. Kur tas dzirdēts?!
Viņš sēdēja kā vecs, nosirmojis krauklis, nemitīgi kurnēdams un dzēlīgi smiedamies.
Es klausījos Samerlijā, un mani pārņēma dusmas. Nebija godīgi, ka viņš tā runāja par mūsu toreizējās ekspedīcijas vadītāju, kuram varējām pateikties ne vien par iemantoto slavu, bet arī par neparastajiem piedzīvojumiem, kādu nav bijis vēl nevienam cilvēkam. Es jau biju papletis muti, lai atspēkotu Samerlija teikto, bet lords Džons ierunājās pirmais.