Un es nolasīju «Gazette» jaunāko ziņu redaktoram vēstuli.
ZINĀTNES IESPĒJAS
«Ser, ar interesi, tomēr ne gluži bez kritiskas pieejas izlasīju Jūsu laikrakstā publicēto pašapmierināto un galīgi bezjēdzīgo Džeimsa Vilsona Makfeila vēstuli, kurā minēts, ka Frauenhofera līnijas kā planētu, tā stāvzvaig- žņu spektrā kļūst neskaidras. Misteram Makfeilam tas šķiet pavisam nenozīmīgs fakts. Toties augstāk attīstīts saprāts tajā saskata kaut ko ļoti nozīmīgu, tik nozīmīgu, ka no tā pat varbūt ir atkarīgs visu mūsu planētas iedzīvotāju turpmākais liktenis. Šaubos, vai, izmantojot zinātnisko valodu, spēšu izteikt savas domas tādā veidā, lai mani saprastu tie nejēgas, kas uzlasa domu graudus no dienas laikrakstu slejām. Tādēļ centīšos pielāgoties viņu aprobežotajai domāšanai un visu izklāstīšu ar vienkāršu analoģiju, ko spēs uztvert arī Jūsu lasītāju prāts.»
— Viņš taču ir brīnums, dzīvs brīnums!— Makārdls teica, domīgi šūpodams galvu.— Viņš būs saērcinājis vismiermīlīgāko dūjiņu un satracinājis kvēkerus to sanākšanas reizēs. Tāpat nav ko brīnīties, ja Londonā viņam kļuvis par karstu. Zēl gan, mister Meloun, jo Celindžeram patiešām ir dižens prāts! Bet nu paklausīsimies šo analoģiju.
«Pieņemsim,» es lasīju tālāk, «ka neliels savā starpā sasietu korķu saišķītis tiek palaists rāmā straumē, lai tas dodas pāri Atlantijas okeānam. Un korķi, apstākļiem nemainoties, dienu no dienas lēnām peld tikai uz priekšu. Varam iedomāties, ka šie korķi, ja vien tie spētu kaut ko apjēgt, uzskatītu šos apstākļus par nemainīgiem un pilnīgi drošiem. Turpretim mēs, kas esam apveltīti ar daudz plašākām zināšanām, saprotam, ka korķus varbūt gaida daudz dažādu pārsteigumu. Tie var uzdurties kādam kuģim vai snaudošam valim vai arī sapīties jūras zālēs. Lai kā arī būtu, korķu ceļojums drīz vien beigtos ar to, ka tie tiktu izsviesti Labradoras klinšainajā krastā. Bet ko gan korķi par visu to varēja zināt, kamēr tā rāmi diendienā peldēja pa okeānu, kas, pēc viņu saprašanas, ir bezgalīgs un viendabīgs?