No kurienrs gan seno laiku objektīvie hronisti smēlās iedvesmu? «Rak­stīt prasme,» saka Džons Bernāls, «šis lielākais cilvēka roku un prāta izgudrojums, pakāpeniski radies no skaitīt prasmes. Vispirms sāka pierakstīt oficiālos paziņojumus, lai tos propagandētu, kara|u slavinājumus, dieviem veltītās himnas, bet par visu vēlāk — zināt­niskos un literāros sacerējumus.» So rindu autora autoritāte ir ārpus aizdomām, bet tāpēc "jo grūtāk no viņa izteicieniem iegūt pārliecību, ka hronisti ir nesavtīgi. Un, kad runā savtīgums, patie­sība klusē.

Vēl vairāk šī piezīme attiecas uz laikabiedru mākslas darbiem. Klibā un vienacainā Tamerlana «patiesība» bija tāda, ka viņam gribējās pēcteču prātos palikt sēžam zirgā ar piemiegtu vienīgo aci. No tādas «patiesības» objektivitāte ar spiešanu jāizspiež.

Un, beidzot, hroniku hronoloģija. Skaitli jau gan neļaus samelo­ties… 1654. gadā Īrijas arhibīskaps Ušers aprēķināja, ka saskaņā ar svētajiem rakstiem pasaule radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Aptuveni pēc 100 gadiem bīskaps Laitfūts precizēja: 4004. gada 23. oktobrī pulksten deviņos no rīta.

Ak, skaitļi, skaitļi! Patiesība diemžēl ne vienmēr ir proporcio­nāla precizitātei. Un cik daudz asaru un asiņu izliets precizējumu dēļi

Sī grāmata nepretendē uz zinātnisko pierādījumu precizitāti, tāpat kā uz visu vēstures faktu pārskaitījumu.