Pa­lūkosimies apkārt. Runa ir aptuveni par 2700. gadu pirms mūsu ēras. Pa ka­nālu, ko ierobežo dambis, slīd buru laivas. Tās nav tik graciozas kā modernās jahtas, toties tās ir pirmās laivas. Un tur arī pirmais ceļš, ko būvējuši cilvēki. Tiesa, tas ir putekļains, taču šos putekļus saceļ pirmo ratu riteņi. Ritenis ir dižs cilvēces izgudro­jums, kuru līdz šim diez kāpēc neviens nav paten­tējis. Ceļš, tāpat kā ka­nāls, ved uz pirmo pilsētu. Uz īstu pilsētu ar pirma­jām daudzstāvu ēkām, kas uzbūvētas no akme­ņiem un ķieģeļiem. Pilsēta ir bagāta, un tās namos sāk parādīties pat tāds greznums kā mēbeles. Lai gan vēsturē par to nav tiešu norādījumu, var pie­ņemt, ka rindas uz pir­majām mēbeļu garnitūrām droši vien bija īsākas nekā tagad, kaut gan diez vai šīs garnitūras bija lētākas par modernajām garnitū­rām.

Tolaik pilsētās — val­stīs galvenās ēkas bija tempļi. Amatu apvienoša­nas kārtībā valdnieki iz­pildīja arī augstāko pries-

teru lomu, parādīdami pēctečiem vienvaldības — lai­cīgās un garīgās varas vienotības piemērus. Starp citu, otrā specialitāte bija diezgan grūta. 2700 gadus pirms mūsu ēras ēģiptiešu priesteri iemanījās ļoti precīzi prog­nozēt ikgadējos Nīlas palus. Lai to paveiktu, jāzina gada garums. Bez ilgstošiem dienas spīdekļa novēroju­miem nav iespējams noteikt, cik daudz laika aizrit starp divām reizēm, kad Saule iet cauri pavasara dienas un nakts vienādības punktam (modernajā astronomijā tā atzīmē tropiskā gada sākšanos).