Aleksandrs Grīns darbojās Kijevā un Sevastopolē starp matrožiem un cietokšņa artilēristiem, viņu daudzināja kā dedzīgu, aizraujošu pagrīdes oratoru.
Bet arī bīstamajā un sasprindzinājuma pilnajā revolucionārajā darbā Grins joprojām palika vērotājs. Ne velti viņš par sevi liecina, ka dzīves parādības viņu galvenokārt interesējušas kā skatītāju, — viņam paticis novērot un redzēto iegaumēt.
Sevastopolē Aleksandrs Grīns dzīvoja rudeni — tajā dzidrajā Krimas rudenī, kad gaiss šķiet kā caurspīdīga, silta valgme, kas salieta ielu gultnēs, piekrastes līčos un kalnos, un mazākais troksnis to sašūpo vieglās, ilgi neap- remdināmās trīsās.
«Dažas nianses no Sevastopoles ir ietvertas manos stāstos,» atzīstas Grīns. Bet ikvienam, kas pazīst Grīna grāmatas un pazīst Sevastopoli, ir skaidrs, ka leģendārā Žur- bagana ir gandrīz precīzs Sevastopoles apraksts: tā ir pilsēta ar dzidriem līčiem, vecuma saliektiem laiviniekiem, saules atmirdzu, karakuģiem, svaigu zivju, akāciju uti cietās oļu zemes smaržām un svinīgiem saulrietiem, kas atspoguļojot paceļ debesīs Melnās jūras ūdeņu spožumu uti gaismu.
Ja nebūtu Sevastopoles, tad nebūtu arī Grīna Zurbaga- nas ar tās tīkliem, matrožu smago zābaku dunoņu pret smilšakmens klonu, nakts vējiem, augstajiem mastiem un simtiem mirguļojošu uguņu reidā.