Padomju Savienībā nav otras tādas pilsētas kā Sevastopolē, kur vēl tik jaušami izpaustos jūras dzīves poēzija, kurai Grīns veltījis šādas rindas:
«Briesmas, risks, dabas varenība, tālu zemju atblāzma, brīnišķīgais nezināmais, pārejoša mīla, kas uzzied tikšanas brīžos un atvadu sveicienā; aizraujošs cilvēku, seju un notikumu virmojums; dzīves bezgalīgā daudzveidība nn augstu debesīs — te Dienvidu Krusts, te Lācis, un vērīgai acis skata visus kontinentus, lai gan tava kajīte ir pilna nezūdošās dzimtenes ar tās grāmatām, gleznām, vēstulēm un sakaltušiem ziediem..,»
1903. gada rudenī Grīns Sevastopolē Grafskas piestātnē apcietināts, un viņš nosēdējis Sevastopoles un Feodosijas cietumos līdz 1905. gada oktobrim.
Sevastopoles cietumā Grīns sācis rakstīt. Viņš ļoti kautrējies un savus pirmos literāros mēģinājumus nevienam nerādījis.
Grīns maz stāstīja par sevi, savu autobiogrāfiju viņš nepaguva pabeigt, un tāpēc par daudziem viņa mūža gadiem gandrīz nekas nav zināms.
Pēc Sevastopoles laika Grīna biogrāfijā rodas tukša vieta. Zināms tikai tik daudz, ka viņu arestē otrreiz un izsūta uz Toboļsku, bet, ceļā izbēdzis, viņš aizkūlies līdz Vjatkai un nakti aizgājis pie vecā, slimā tēva. Tēvs izzadzis viņam no pilsētas slimnīcas pasi, kas tur bija palikusi pēc ķestera Maļginova dēla nāves. Ar šo uzvārdu Grīns dzīvojis gadiem ilgi un pat savu pirmo stāstu parakstījis kā Maļginovs.