Ar svešo pasi Grīns devies uz Pēterburgu, un šeit avīzē <rBirževije vedomosti» iespiests viņa stāsts.
Tas bija pirmais īstais prieks Grīna dzīvē. Viņš gandrīz sācis skūpstīt īdzīgo avīžnieku, pie kura nopircis laikrakstu ar savu stāstu. Viņš ņēmies klāstīt avīžu pārdevējam, ka stāsts ir viņa uzrakstīts, bet vecais virs neticējis un aizdomīgi noskatījis izstīdzējušo puisi ar vasaras raibumiem klāto seju. No satraukuma Grīns nespējis paiet, kājas trīcējušas un ļodzījušās.
Darbs eseru organizācijā Grīnam jau bija pagalam apnicis. Viņš izstājās no tās, atteikdamies veikt uzdoto terora aktu. Visas viņa domas bija pie rakstniecības. Desmitiem iecerētu ideju kūsāja Grīna smadzenēs, viņš drudžaini meklēja formu to atveidošanai, taču pirmajā laikā neatrada.
Viņš tolaik rakstīja vēl bailīgi, atskatīdamies un prātā paturēdams redaktoru un lasītāju, rakstīja ar to jauniem iesācējiem pazīstamo izjūtu, it kā viņam aiz muguras stāvētu vesels bars izsmējīgu cilvēku, kas kritiski pieķeras un nosoda ikvienu viņa vārdu. Grīnu vēl biedēja tas sižetu vētras, kas trakoja viņā un lauzās uz āra brīvībā.
Pirmais stāsts, ko Grins uzrakstīja bez atskatīšanās, vadoties tikai no brīvas iekšējas dziņas, bija «Rēno sala».