Tajā jau ietverti visi turpmākā rakstnieka elementi. Tas ir vienkāršs stāsts par pirmatnējās tropu dabas skaistumu un spēku, par brīvības slāpēm, kuras izjūt no karakuģa dezertējis matrozis, kas tiek nošauts pēc komandieru pa­vēles.

Grīna stāstus sāka iespiest. Pazemojumu un bada gadi, tiesa, gan ļoti lēni un pamazām, tomēr grima pagātnē. Pirmie mēneši, ko Grīns aizvadīja brīvajā un iemīļotajā clarbā, viņam šķita kā brīnums.

Drīz vien Aleksandru Grīnu atkal apcietināja sakarā ar veco lietu par piederību eseru partijai. Viņš nosēdēja gadu cietumā un tika izsūtīts uz Piņegu Arhangeļskas guberņā, bet vēlāk uz Ķegsalu.

Trimdā viņš daudz rakstījis, lasījis, gājis medībās un, pēc viņa paša vārdiem, pat atpūties no agrākās katorgas dzīves.

1912. gadā Grīns atgriezās Pēterburgā. Seit sākās viņa dzīves labākais laiks, savā ziņā tāds kā «Boldinas rudens». Tajā laikā Grīns gandrīz nepārtraukti rakstīja. Neaprem- dinātnā kārē viņš pārlasīja dauclz grāmatu, gribēja visu izzināt, pārbaudīt, ietilpināt savos stāstos.

Drīz viņš aizveda uz Vjatku tēvam savu pirmo grāmatu. Aleksandrs vēlējās iepriecināt veco viru, kas bija jau sa­mierinājies ar domām, ka no dēla iznācis nekur nederīgs klaidonis. Tēvs viņam nenoticēja. Vajadzēja parādīt veca­jam līgumus ar izdevniecībām un citus dokumentus, lai pārliecinātu, ka dēls tiešām kļuvis par «cilvēku». Si tēva sastapšanās ar dēlu bija pēdējā — vecais virs driz nomira.