Februāra revolūciju Grīns sagaidīja Somijā, Lutiatijoki ciematā: revolūciju viņš apsveica ar sajūsmu. Grīns tūliņ kājām devās uz Petrogradu, — vilcieni vairs negāja. Lu- natijoki viņš atstāja visas savas mantas un grāmatas, pat Edgara Po portretu, no kura parasti nekad nešķirās.
Gandrīz visi, kas rakstījuši par Grīnu, piemin viņa radniecību ar Edgaru Po, Hagarclu, Džozefu Konrādu, Stiven- sonu un Kiplingu.
Grīns dievināja «neprātīgo Edgaru», bet nepareizs ir uzskats, ka viņš būtu bijis Po un citu pieminēto rakstnieku atdarinātājs: Grīns daudzus no tiem. iepazina tikai tad, kad pats jau bija pilnīgi nobriedis rakstnieks,
Viņš augstu vērtēja Merimē un viņa «\Karmenu» uzskatīja par vienu no labākajām grāmatām pasaules literatūrā. Grīns daudz lasīja Mopasānu, Flobēru, Balzaku, Stendālu, Cehovu (Čehova stāsti Grīnu dziļi saviļņoja), Gorkiju, Sviftu un Džeku Londonu. Viņš bieži pārlasīja Puškina biogrāfiju un mūža brieduma gados kaismīgi studēja enciklopēdijas.
Grīns nebija ievērības izlutināts un tādēļ visu to vērtēja (oti augstu.
Pat parastākā cilvēku laipnība vai draudzīgs žests viņu jo dziļi saviļņoja.
Tā, piemēram, notika, kad dzīve pirmo reizi lika saskarties Grīnam ar Maksimu Gorkiju.