«Es allaž esmu novērojis,» rakstījis Maksims Gorkijs grāmatā «Manas universitātes», «ka cilvēkiem interesanti stāsti patīk tāpēc, ka ļauj viņiem uz bridi aizmirst grūto, taču pierasto ikdienas dzīvi.»
Sie vārdi visnotaļ attiecināmi ari uz Aleksandru Grīnu.
Reālās dzīves šaurais sprosts bija ieslēdzis viņu mietpilsoniskajā Vjatkā, ar netīru amatniecības skolu, nakts patversmēm, pārmērīgu darbu, cietumu uti hronisku badošanos. Taču kaut kur aiz pelēkā apvāršņa nepārtraukti zvīļoja zemes, no kurām strāvoja gaisma, jūras vēji un ziedu smaržas. Tur dzīvoja cilvēki, saulē brūni iedeguši, — zeltrači, mednieki, mākslinieki, dzīvespriecīgi klaidoņi, pašaizliedzīgas sievietes, jautras un maigas kā bērni, un vispirmām kārtām — jūrnieki.
Dzīvot bez ticības, ka šādas zemes kaut kur okeānu salās tiešām zied un šalko, — tas Grīnam būtu pārāk grūti, pat nepanesami
Pienāca revolūcija. Tā pārvērta daudz ko no tā, kas bija nomācis Grīnu: agrākās zvēriskās attieksmes starp cilvēkiem, ekspluatāciju, renegātismu, — visu to, kas bija spiedis Grīnu meklēt glābiņu grāmatu un sapņu valsti.
Grīns sirsnīgi priecājās par revolūciju, taču jaunās nākotnes skaistās tāles nebija vēl skaidri saskatāmas, un Grīns bija no tiem cilvēkiem, ko nomāc mūžīga nepacietība.