Revolūcija atnāca nevis svētku rotā, bet kā noputējis kaujinieks, kā ķirurgs. Tā uzvandīja tūkstošgadē jās sasmakušās sadzīves nogulsnes.
Gaišā nākotne Grīnam šķila vēl tāltālu, bet viņš vēlējās pieskarties tai jau tūliņ, bez kavēšanās. Viņš gribēja elpot nākotnes pilsētu tīro gaisu, pilnu lapu čaboņas un bērnu smieklu, viņš gribēja ieiet nākotnes cilvēku mājokļos, piedalīties kopā ar viņiem vilinošās ekspedīcijās, dzīvot viņiem blakus saprātīgu un līksmu dzīvi.
Īstenība nespēja Grīnam to sniegt jau tūlīt. Tikai iztēle varēja aizvest viņu vēlamajā, neparastāko notikumu un cilvēku vidū.
Si mūžīgā, gandrīz bērnišķīgā nepacietība, vēlēšanās jau tūliņ ieraudzīt lielo notikumu gala rezultātu, apziņa, ka līdz tam vēl ilgi jāgaida, ka dzīves pārkārtošanās ir ilgstošs process, — tas viss Grīnu ērcināja.
Agrāk viņš bijis neiecietīgs savā īstenības noliegšanā, tagad šī neiecietība kļuva prasīga pret tiem, kuri radīja jauno sabiedrību. Viņš neapjauta notikumu straujo gaitu un domāja, ka tie noris neizturami gausi.
Ja sociālistiskā iekārta būtu uzziedējusi kā pasakā vienā nakti, tad Grins būtu bijis sajūsmināts. Bet gaidīt viņš neprata uti negribēja. Gaidīšana uzdzina viņam garlaicību un postīja viņa dzejisko jūtu vērienu.