Bija 1920. gads. Grīns bija iesaukts Sarkanajā Armijā un dienēja apsardzes pulkā Ostrovā, netālu no Pleskavas. Tur viņš saslima ar izsitumu tīfu. Viņu atveda uz Petrogradu un kopā ar sim­tiem citu tīfa slimnieku ievietoja Botklna barakās. Grīna veselības stāvoklis bija grūts. Viņš iznāca no slimnīcas gandrīz kā invalids.

Bez pajumtes, vēl pusslims, izbadējies, smagu galvas reiboņu mocīts, viņš caurām dienām klīda pa granītā kalto pilsētu, meklējot barību un siltumu.

«Sājā laikā,» savās nepublicētajās atmiņās raksta Grīna sieva, «Grīnam radās glābējs — Maksims Gorkijs. Dabūjis zināt par Grīna grūto stāvokli, viņš darīja visu, lai palī­dzētu. Pēc Gorkija lūguma Grīnam piešķīra tajā laikā reto akadēmisko uztura devu un istabu Moikā — «Mākslu namā», — siltu un gaišu, ar gultu un galdu. Nomocītajam Grīnam sevišķi dārgs šķita galds — pie tā varēja rakstīt. Gorkijs turklāt vēl izgādāja Grīnam darbu.

No dziļā izmisuma un domām par drīzu nāvi Grīns ar Gorkija palīdzību bija atdots atkal dzīvei. Bieži naktis, atcerēdamies savu grūto dzīvi un Gorkija draudzību, no slimības vēl neatlabušais Grīns aiz pateicības rau­dāja.»

1924. gadā Aleksandrs Grins pārcēlās uz Feodosiju. Vi­ņam gribējās dzīvot klusumā, tuvāk pie iemīļotās jūras. Sajā rīcībā izpaudās rakstnieka pareizais instinkts — dzīve pie jūras bija tā reālā labvēlīgā vide, kas deva viņam iespēju izdomāt savus stāstus.