Feodosijā Grīns nodzīvoja līdz 1930. gadam. Tur viņi daudz rakstīja. Galvenokārt rakstīja ziemā, no rītiem. Dažreiz stundām ilgi sēdēja, smēķēja un domāja; šajā laikā nedrīkstēja viņu traucēt. Tādās pārdomu un iztēles brīvā plūduma stundās Grīnam koncentrācija bija daudz vairāk vajadzīga nekā tieši pašas rakstīšanas laikā. Grīns iegremdējās savās apcerēs tik dziļi, ka kļuva gandrīz kurls un akls pret visu, un bija grūti atmodināt viņu no šā stāvokļa.
Vasarā Grīns atpūtās: taisīja šaujamos lokus, klida gar jūru, noņēmās ar pamestiem suņiem, lūkoja pieradināt ievainotu vanagu, lasīja un spēlēja biljardu ar jautrajiem Feodosijas iedzīvotājiem — genujiešu un grieķu pēcnācējiem. Grīns mīlēja Feodosiju — šo karstās tveices pilsētu, uzceltu baltā, akmeņainā zemē pie zaļgani duļķainās jūras.
1930. gada rudenī Grīns aizbrauca no Feodosijas uz Veckrimu — ziedu, klusuma un drupu pilsētu. Seit vientulībā viņš ari nomira no smagas slimības — kuņģa un plaušu vēža.
Grina aiziešana bija tikpat grūta kā viņa dzīve. Viņš palūdza noliki gultu pie loga. Aiz loga zilgoja tālie Krimas kalni un debesis vizēja kā mīļotās, uz visiem laikiem zaudētās jūras atspulgs.