Te varbūt ir maz izprotamie cēloņi, kas izraisīja Grīna atraušanos no laika gara.

Grins šķirās no dzīves uz sociālistiskās sabiedrības sliekšņa, nezinādams, kādā laikā viņš aiziet. Viņš nomira pārāk agri.

Nāve pārsteidza viņu garīgā lūzuma pašā sākumā. Grins bija sācis ieklausīties un ciešāk ielūkoties īstenībā. Ja nepiesteigtos nāve, tad viņš varbūt ienāktu mūsu lite­ratūrā kā viens no savdabīgākajiem rakstniekiem, kas būtu organiski sakausējis reālismu ar brīvu un drošu iztēli.

Aleksandra Grīna tēvs — poļu 1863. gada sacelšanās dalībnieks — bija izsūtīts trimdā uz Vjatku, strādāja tur slimnīcā par rēķinvedi, bija padevies dzeršanai un no­mira lielā trūkumā.

Dēls Aleksandrs — nākamais rakstnieks — auga sap­ņains, neiecietīgs un izklaidīgs. Viņu sajūsmināja daudzi un dažādi pasākumi, bet nekā viņš nenoveda līdz galam. Skolā Aleksandrs mācījās diezgan vāji, taču aizraudamies lasīja Mainu Ridu, Zilu Vernu, Gustavu Emāru un Zakolio.

«Vārdi «Orinoko», «Misisipi», «Sumatra» skanēja man ausis kā mūzika,» Grins vēlāk stāstīja par šo laiku.

Mūsdienu jaunatnei grūti saprast, cik neatvairāmi šie rakstnieki valdzināja bērnus, kas auga agrākajās Kriev­zemes nomalēs. «Lai saprastu,» saka Grīns savā autobio­grāfijā, «jāpazīst tā laika provinces sabiedrība, kādas no­males pilsētas dzīve. Vislabāk šo vidi ar tās pārspīlēto neticību, slimīgo patmīļu un kautrīgumu notēlojis Čehovs stāstā «Mana dzīve». Kad es lasīju to, man šķita, it kā tur būtu stāstīts par Vjatku.»