Viņš bija tiklab dienvidštatu, kā arī ziemeļštatu karaspēku daļās vairākgadu pilsoņu karā pildījis izlūka pienākumus un tur kļuvis par legalizētu laupītāju, bet arī šis amats nebija ienesis pietiekami daudz.
Vajadzēja atrast zeltu! Kaut kur, kur neviens cits to nemeklēja un kur viņš viens pats varētu būt kungs pār neizsmeļamām zemes bagātībām.
Šonakt, šai pašā naktī tam vajadzēja beidzot piepildīties, vajadzēja tikt uz pēdām pasakainam zelta krājumam, pie kura vēl neviens cits nav piekļuvis, vismaz neviens baltais cilvēks!
Paslēptuves krēslā un novakares gaistošajā gaismā viņš aptaustīja savu parūku un apmierināts pasmaidīja. Seja bija gluda, bez bārdas, jo viņš mēdza rūpīgi skūties, tā bija vienīgā greznība, prieks, ko viņš sev atļāvās. Saule un vējš bija viņa ādu padarījuši līdzīgu indiāņa sejas ādai. Par parūku viņam noderēja labi apstrādāts dakotu skalps ar divām melnām matpīnēm. Tā bija kādas sievietes galvas āda, šo sievieti viņš bija nogalinājis. Kājās viņam bija mīksti aļņādas mokasīni.
Zirga viņam šeit nebija. To viņš bija pametis prērijā brīvi skraidelējam, lai varbūtējo sekotāju piemuļķotu un tas noticētu, ka jātnieks ir beigts, jo, pēc indiāņu ieskata, prērijā iztikt bez zirga bija spējīgs vienīgi miris vai arī prātu zaudējis cilvēks.