Lācis nikni vēcināja ar ķepām, galvenokārt pūlēdamies nosargāt acis. Taču mazie dūcošie uzbrucēji bija aši un veikli un samaitāja ķepainim visu mielošanās prieku. Lācis gan izķeksēja vēl vienu — pēdējo reizi pilnu ķetnu ar medu un aši nolaizīja to, taču bez īstas garšas, jo vienā laidā tika ielenkts un dzelts. Un tad lācis steigšus pameta kaujas lauku. Vingri pārmetās pāri stumbriem un, kaut arī viņa svars nebija nekāds mazais, lēca gandrīz tikpat izveicīgi kā vāvere, un beigu beigās ietika atkal mežā un ēnā. Saniknotās bites vēl joprojām neatkāpās. Lācis joza tālāk un, zariem brikšķot, lauzās cauri krūmiem.
Noskrējis metrus simt, tas pēkšņi palika stāvam kā pārakmeņo j ies.
Kamēr daļa bišu no viņa vēl neatstājās, priekšā pēkšņi iznira visnīstamākais no visiem ienaidniekiem — cilvēks.
Cilvēks dārdoši smējās. Lācim šķita, ka ienaidnieks draudoši rūc, un, viņu iebaidīdams, tas atbildēja ar niknu šņākšanu. Taču pretīgais radījums nepārstāja smieties. Tikmēr bites izmantoja gadījumu un no mugurpuses dzēla pinkaini jutīgās vietās.