Tas nu lācim, kurš klusajā dienas vidū bija sagatavojies uz mielošanos, nevis uz briesmām, bija par daudz. Viņš pasitās sānis un metās, cik jaudas, pa mežu prom. Visneatlaidīgākās bites sekoja viņam vēl kādu ceļagabalu. Tad niknais kukaiņu bars līksmodams atgriezās savā stropā. Kritušās netika skaitītas.

Cilvēks noskatījās bēgošajam lācim nopakaļ un vēlreiz gardi nosmējās. Kad plēsoņa bija izzudis skatienam, cil­vēks ieplāja sev pa lūpām, noteica klusiņām pats uz sevi «gatavais muļķis» un, paslēpies starp krūmiem un stum­briem, kādu brīdi vēroja vēj lauzas apkārtni nokalnē.

Kad cilvēks, kā rādās, pārliecinājās, ka nekas ne mežā, ne klajumā nav manāms kā vien viņš pats un dažādi dzīvnieki, viņš sakustējās tālākam ceļam. Ar piesardzību, ko meža biezokņos meistarīgi apguvuši mednieki un vajā­tie, viņš pagāja savus simt metrus cauri mežam vēj lauzas malā. Ik soli sperot, pie katras kustības viņš pārbaudīja, vai neatstāj kādas pēdas, un, ja tomēr tā gadījās, tad bez steigas tās iznīcināja. Aizsniedzis vēj lauzu, viņš spraucās cauri kritušajiem kokiem, sakaltušai lapotnei un izgāzta­jām saknēm vēl izmanīgāk nekā lācis. Arī viņš tiecās tuvāk vienīgajam koku milzenim, kurš bija palicis ne­skarts viesuļvētras postažā. Taču cilvēkam nebija nodoma izlaupīt medu.