Viņš apgāja kokam apkārt un tuvojās no dobuma pretējās puses, aplūkodams patvēruma vietu, ko bija noskatījis, jau stāvēdams klajuma malā. Kāda koka lapotne ar nokaltušām un dažām vēl zaļām lapām, kāda cita koka sakņu pinums, kā arī krūmāji veidoja kaut ko līdzīgu lapenei. Vīrietis ielīda tur iekšā, sadabūja nazi un nedaudz apšķibīja zarus un sakņu pinumus, lai varētu brīvāk apgrozīties. Abus ādas maisus, kas viņam bija līdzi, un bisi viņš ierušināja visdziļākajā kaktā. Pēc tam pārbaudīja ar acīm, vai ir iespējams no paslēptuves aizkļūt pie resnā koka un tā lapotnē, un tūdaļ arī izmēģināja ceļu, kas likās vispiemērotākais. Pašā augšā, biezajā lapotnē, viņš arī atrada ērtu vietu uz kāda zara, kas vēl bija pietiekami stiprs un nešūpojās. Zara līgošanās varētu pievērst apslēptu ienaidnieku uzmanību. Cilvēks vienā mierā vērās no paslēptuves uz visām pusēm pāri koku galotnēm uz kalnu nogāzēm, pāri prērijām pie kalnu masīviem, kas, laistīdamies pusdienas saulē, pagaisa dūmakā ar savām smilšainajām un zālainajām krokām. Dienvidaustrumos viņš saskatīja tālumā tuksnesīgu apvidu un dīvainas klintis.
Satrauktās, vēl arvien nenorimušās bites traucēja vīrieti, bet arī ne vairāk, kā vien radīja īgnumu. Viņš nepakustējās, tikai šad tad viņa acis pavērās citā virzienā.