Augstu pāri mežiem meta lokus divi plēsīgi putni.
Dienas vidus miers, meža biezokņa klusums, koku galotņu nekustīgums nomierināja cilvēku. Būt vienam un zināt, ka tālu visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, tas bija šobrīd viss, ko viņš vēlējās.
Viņš palika koka lapotnē līdz pievakarei, sēdēdams tik nekustīgi, it kā pats būtu tikai koka zars. Kad saule sāka rietēt, viņš steigšus, nesakustinādams zarus, bez trokšņa norausās lejā un ielīda savā paslēptuvē.
Te viņš vispirms atraisīja vienu no maisiem, pagrāba nepilnu sauju kaltētas un samaltas bizoņu gaļas un sazelējis lēnām norija. Tad atļāvās sev malku ūdens no otra maisa. Tā bija viņa šīsdienas maltīte. Vairāk nebija vajadzīgs, jo viņš jutās spēcīgs un varēja kādu laiku iztikt ar mazāk barības.
Viņš nolēma ceturtdaļstundu atgulties un atpūsties. Un tikmēr domās kavējās pie sevis paša un savas līdzšinējās dzīves, ko mēdza visai reti darīt. Domāja tāpēc, ka cerēja — ar šo nakti dzīve pašos pamatos un uz visiem laikiem izmainīsies. Nē, tā jau nu gluži nebija. Tik ātri nevarēja viss mainīties. Bet lielajai pārvērtībai, pēc kuras nāks viss pārējais, vajadzēja iestāties šonakt.
Vajadzēja!
Cilvēks, kurš šim nodomam koncentrēja savu gribu, varēja būt divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecs.