Cik īsti vecs, to viņš pats lāgā nezināja, jo viņam nebija dzimšanas apliecības un neviens rakstvedis pasaulē nebija ar savu parakstu apstiprinājis brīdi, kad šis cilvēkbērns ieraudzīja šīs pasaules gaismu un sāka brēkt. Ne viņš pazina savu tēvu, ne māti, nekad arī nebija neko tuvāku par viņiem dabūjis zināt, kas viņi bijuši. Pats agrākais, ko viņš atcerējās, bija krītoša koka brīkšķēšana. Toreiz viņš nobijās. Vēlāk viņu vairs nebiedēja ne krītoši koki, ne audžutēva lādēšanās, ne pērieni. Pavisam neskaidras atmiņas viņu saistīja ar gadījumu, kad viņš grasījās palīdzēt audžumātei, ko vīrs dauzīja tik nežēlīgi, ka likās vai nositīs. Sekas bija vienīgi tādas, ka audžuvecāki kopīgi metās viņam virsū un viņš tikko paglābās dzīvs. Tātad tā bijusi aplama rīcība, tādu secinājumu viņš izdarīja pats pēc šī piedzīvojuma un, lai vai kā, kopš tās reizes vairs nekad nejuta vēlēšanos kādam palīdzēt. Viņš ļoti agri iemācījās gāzt kokus, dzert degvīnu, smēķēt, lādēties, šaut un durt ar nazi. Reiz viņš bija piedalījies uzbrukumā pasta ratiem, kas uzturēja satiksmi starp Austrumiem un Rietumiem šai plašajā zemē cauri mežonīgiem apgabaliem. Toreiz viņš bija vēl pusaudzis un pirmo reizi mūžā redzēja cilvēkus dārgās drānās un daudz naudas vienā pašā makā, kuru paguva noslēpt, iekams pārējie laupītāji kaut ko manīja.