Ar iegūto naudu viņš nozuda pats prērijā, nopirka no kāda pierobežas tirgotāja lielisku šauteni un kopš tā laika viens pats un pilnīgi patstāvīgi devās laupītāja gaitās. Ievērojamākais ķēriens tika, uzbrūkot kādam jātniekam — telegrammu un naudas kurjeram. Puisis jāja ar ātru un izturīgu zirgu un bija arī labi apbruņots. Taču jaunajam laupītājam laimējās mežā viņu pārsteigt un pievārēt. Iekams puisi nobeidza, pēdējo reizi savā mūžā viņš izjuta pret to kaut ko līdzīgu cilvēciskai līdzjūtībai. Puisis raudāja un izlūdzās sev dzīvību, teicās esam bārenis. Protams, citādi arī nemaz nevarēja būt, bīstamajos uzdevumos sūtīja gandrīz tikai bāreņus, lai nāves gadījumā nebūtu nekādu lielu klapatu. Tāpēc arī jaunajam laupītājam, kurš pats bija bārabērns, uz bridi sametās puiša žēl. Taču viņš spēji apklusināja savu sirdsapziņu un veica liktenīgo cirtienu. Kaut arī ar lielāko tiesu laupījuma un kredītpapīriem viņš nezināja, ko iesākt, arī pārējā daļa bija pietiekami prāva. Taču jaunais laupītājs neprata apieties ar naudu un vēl mazāk naudu pavairot. Dažādos zaņķos un krogos, spēlējot kārtis un dzerot, nauda aiztecēja starp pirkstiem kā ūdens, un viņš secināja, ka ir jauki būt bagātam, bet jēga naudai ir vienīgi tad, ja tā ir neaptveramos, neiedomājami lielos daudzumos, ko viena cilvēka mūžā nav iespējams notērēt.