Kur nu, vairāk nekā gadus simt atpakaļ, mans nelaiķis vectēvs stāstīja, mūsu ciema neviens nebūtu ir pazinis: visnabadzīgākais ciems! Mājeles desmit, — neapmestas, neapjumtas rēgojas te šur, te tur lauka vidū. Ne žogu, ne kārtīga šķūņa kur novietot lopus vai vezumus. Tā vēl tik dzīvoja bagātnieki, bet būtu paskatījušies uz mūsu bāleliņiem, plikadīdām, zemē ierakta bedre — lūk, jums ij māja! Tikai dūmi norādīja, ka tur mitinās dzīva radība — cilvēks. Jūs jautāsiet, kāpēc viņi tā dzīvoja? Bija vai nebija nabadzība, jo tajos laikos gandrīz katrs kazaka gaitās gāja un savāca svešās zemēs ne mazums mantu, bet, visvairāk tāpēc, ka nebija vērts rūpēt kārtīgu māju. Kādi gan ļaudis tad nesiroja pa visām malām: krimieši, poļi, leiši! Gadījās, ka arī pašu ļaudis pūļiem iebruka un aplaupīja savējus. Visādi gadījās.
Sai ciemā bieži parādījās cilvēks, vai pareizāki velns cilvēka izskatā. No kurienes viņš un kāpēc ieradās, neviens nezināja. Uzdzīvo dzerdams un pēkšņi pazūd kā ūdenī iekritis, ne vēsts vairs.