Te, raug, — atkal jau kā no debesīm nokritis, rikšo pa ielām ciemā, no kura tagad nav vairs ne vēsts un kas atradās varbūt ne tālāk par simt soļiem no Dikaņkas. Savāc kazakus, ko sastop: smiekli, dziesmas, ripo naudiņa, degvīna — kā ūdens. Apstāj reizēm skaistas meičas: sadāvina lentes, auskarus, kakla rotas — ka nav kur likt! Taisnība, skaistules mazliet apdomājas, vai pieņemt dāvanas, dievs to zina, varbūt tiešām gājušas caur nešķīstām rokām. Mana vectētiņa miesīgā krustmāte, kas tajā laikā turēja krodziņu uz tagadējā Opoš- ņankas ceļa, kur bieži mēdza uzdzīvot Basavrjuks (tā sauca šo velna cilvēku), tieši tā ij sacīja, ka ne par kādu labklājību pasaulē nebūtu bijusi ar mieru pieņemt no viņa dāvanas. Tomēr, kā lai neņem: katru sagrābj bailes, kad viņš sarauc savas sarainās uzacis un caur pieri uzmet tādu skatienu, ka liekas, dotu kājām ziņu, aizskrietu diezin kur; bet, ja pieņēma, tad jau nākamajā naktī velkas ciemoties kāds draugs no ourva, ragainu galvu, un žņaudz kaklu, ja ap to dāvātā kakla rota, kož pirkstā, ja tajā uzmaukts gredzens, vai rauj aiz bizes, ja tajā iepīta lente. Lai dievs ar tām, tām dāvanām. Tikai nelaime — arī vaļā tikt nevar: iemetīsi ūdenī — velnišķīgās krelles vai gredzens peld pa ūdens virsu un atkal tieši tev rokās.
Ciemā bija baznīca, gandrīz vai vēl, cik atceros, svētā Pan- telija vārdā nosaukta.