—   Rums ir tambo, visu laiku tambo. Tagad, Koho, mums ir liela saruna ar šo lielo saimnieku.

Un viņš kopā ar Vallenšteinu un veco virsaiti apsēdās verandā, lai apspriestu valsts lietas. Viņi uzslavēja Koho par to, ka tas uzturējis mierīgas attiecības, bet virsaitis atsaucās uz vecuma nespēku un zvērēja, ka miers būs mūžīgs. Tad sprieda par vācu plantācijas ierīkošanu div­desmit jūdžu attālumā no šejienes. Zeme, protams, bija jāpērk no Koho, un viņi vienojās, ka maksās ar tabaku, nažiem, krellēm, pīpēm, cirvjiem, jūras cūku zobiem un gliemežvāku naudu — ar visu ko, tikai ne ar rumu. Sa­runājoties Koho paskatījās pa logu un ieraudzīja Vērtu, kas jauca kopā zāles un lika zāļu pudeles atpakaļ aptie­ciņā. Bez tam viņš redzēja, ka pārvaldnieks, pabeigdams darbu, ielej sev viskiju. Koho labi ievēroja pudeli. Un, kaut gan viņš slaistījās pa istabu vēl gandrīz stundu pēc tam, kad saruna bija beigusies, viņam negadījās izdevīgs brī­dis, kad neviena nebūtu iekšā. Kad Grīfs un Vērts apsē­dās, lai sāktu lietišķu sarunu, Koho atmeta ar roku gai­dīšanai.

—   Mans ies uz šoneris, — viņš paziņoja, pagriezās un izkliboja laukā.

—   Kā noplakusi viņa varenība! — Grīfs iesmējās. — Sa­vādi ir, iedomājoties, ka tas ir tas pats Koho, kas bija nežēlīgākais un asinskārākais slepkava visās Zālamana salās. Koho, kas visu mūžu karoja ar divām lielākajām pasaules valstīm. Bet tagad viņš dodas uz šoneri, lai mē­ģinātu izdiedelēt no Denbija malku viskija.