Pēdējo reizi mūžā «Brīnuma» kravas uzraugam izdevās izspēlēt joku ar iezemieti. Viņš atradās kopkajītē un pēc saraksta pārbaudīja preces, kas bija izvestas krastā ar laivām, kad Koho iekliboja kajītē un apsēdās pie galda viņam pretī.
— Mans drīz mirs pavisam, — žēlojās vecais virsaitis. Visas miesas baudas bija kļuvušas viņam vienaldzīgas. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai. Mans ir par slimu. Mans drīz beigts. — Tad viņš labu laiku skumīgi klusēja un viņa seja pauda neizsakāmas bažas par vēderu, kuru viņš piesardzīgi plikšķināja iedomātās sāpēs. — Manam vēders slims. — Viņš atkal apklusa, lai Denbijs varētu izteikt līdzjūtību, un visbeidzot gari un smagi nopūtās. — Manam garšo rums.
Denbijs cietsirdīgi iesmējās. Vecais cilvēkēdājs jau agrāk bija lūdzies, lai dod viņam iedzert, bet viens no stingrākajiem tambo, ko bija noteicis Grīfs un Makteivišs, bija aizliegums dot Jaunās Gibonas iezemiešiem alkoholiskus dzērienus.
Nelaime bija tā, ka Koho bija iepazinis alkohola garšu. Jaunības dienās viņš izjuta skurbuma līksmi pēc tam, kad bija apkāvis «Dorseta» apkalpi, bet to diemžēl izjuta arī viņa ciltsbrāļi, tā ka krājumi drīz vien izsīka. Vēlāk, dodamies ar saviem kailajiem karotājiem izpostīt vācu plantāciju, viņš jau rīkojās gudrāk un pievāca visus dzērienus sev.