Vērts un «Brīnuma» kapteinis Vords sveicināja iezemieti, bet Vērts, ieraudzījis snaideru, sarauca pieri, tāpēc ka tas bija viens no džungļu iemītnieku tambo: viņi nedrīkstēja rādīties plantācijā ar ieroci. Šautenēm piemita nejauks paradums šādos gadī­jumos pēkšņi izšaut. Pārvaldnieks sasita plaukstas, un ve­randā ieskrēja melnādains sulainis, kas bija savervēts Sankristobalā. Vērts deva zīmi, un sulainis, paņēmis ap­meklētāja šauteni, ienesa to bungalo.

—   Koho, — teica Grīfs, rādīdams uz vācu rezidentu,

—   tas ir lielais saimnieks no Bugenvilas, godavārds, ļoti liels saimnieks.

Koho, atcerēdamies dažādos agrāk atbraukušos vācu kreiserus, pasmaidīja, un viņa acīs iegailējās nelāgu at­miņu uguntiņas.

—   Nesniedziet viņam roku, Vallenštein, — brīdināja Grīfs. — Jūs taču zināt viņu tambo. — Tad viņš pagriezās pret Koho. — Godavārds, tu esi pārāk aptaukojies. Vai tu negribi apprecēt jaunu Mēriju, ko?

—   Mans ir par vecu, — atteica Koho, gurdeni papu­rinādams galvu. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai (ēdiens). Mans drīz mirs pavisam.— Viņš zīmīgi paskatījās uz Vērtu, kas, atgāzis galvu, tuk­šoja glāzi. — Manam garšo rums.

Grīfs pašūpoja galvu.

—   Tas melnajam ir tatnbo.

—   Šim melnam tas nav tambo, « iebilda Koho, pa­mezdams ar galvu uz vaidošā strādnieka pusi.

—   Tas puisis ir slims, — paskaidroja Grīfs.

—   Mans ar ir slims.

—   Tu esi liels melis, — iesmiedamies teica Grīfs.