Iznākumā radās apbrīnojams maisījums no kādiem desmit dažādiem šķidrumiem, sākot ar alu, kuram bija piebērts klāt hinīns, un beidzot ar absintu un aprikožu degvīnu. Dzēriena pietika vairākiem mēnešiem, un tas atstāja Koho slāpes visam mūžam. Kā jau visiem mežoņiem, viņam bija nosliece uz dzeršanu, un viņa organisms prasīja alkoholu. Kad šīs alkas bija apmierinātas, viņam džinkstēja ausīs, kaut kas mīlīgi un maigi kņudi- nāja smadzenes un viņš jutās apmierināts un līksmīgi satraukts. Šajā vecumā, kad sievietes un dzīres viņu tikai nogurdināja un vecie naida uzliesmojumi bija apdzisuši, viņš aizvien vairāk un vairāk kāroja dzīvinošās uguns, kas nāca no pudelēm — no visdažādākajām pudelēm —, jo tās viņš atcerējās labi. Viņš bija gatavs stundām ilgi sēdēt saulē, šad un tad izmetot pa vārdam un sērīgi apcerot lielo orģiju, kas tika sarīkota pēc vācu kolonistu padzīšanas.
Denbijs juta viņam līdzi, izvaicāja veco virsaiti par viņa slimības simptomiem un piedāvāja no aptieciņas tabletes pret gremošanas traucējumiem, pilulas un dažādas citas nekaitīgas tabletes un kapsulas. Taču Koho kategoriski atteicās. Reiz, kad viņš uzbruka «Dorsetam», viņš bija pārkodis kapsulu ar hinīnu, bet divi viņa karavīri bija sarijušies kaut kādu baltu pulveri un tūlīt pat nomiruši briesmīgos krampjos. Nē, zālēm viņš neticēja. Bet pudelēs iepildītajiem ugunīgi vēsajiem un silti dzirkstošajiem šķidrumiem, kas atdeva cilvēkam jaunību un ļāva gremdēties sapņos, — jā, tiem gan viņš ticēja. Kāds tur brīnums, ka baltie tos tik augstu vērtē un negrib dot!