— Rums laba, — viņš vēl un vēlreiz atkārtoja žēlabainā un vecišķi pacietīgā tonī.

Un tad Denbijs kļūdījās, izspēlēdams ar viņu joku. Aizgājis virsaitim aiz muguras, viņš atslēdza aptieciņu un izņēma no tās četru unču pudelīti ar uzrakstu «Sinepju esence». Viņš izlikās, ka atkorķē pudelīti un dzer no tās. Spogulī pie priekšējās starpsienas viņš redzēja, ka Koho pagriezies cītīgi vēro viņu. Likdams pudelīti atpakaļ, Den~ bijs nošmakstināja lūpas un apmierināti iekrekšķējās. «Aizmirsis» pieslēgt aptieciņu, viņš atkal apsēdās un pēc laba laika izgāja uz klāja. Viņš apstājās uz trapa un ieklausījās. Pēc brīža lejā atskanēja šausmīgs gārdzošs, smacējošs klepus. Denbijs pasmīnēja un lēni devās atpa­kaļ. Pudelīte stāvēja vecajā vietā uz plauktiņa, bet vecais sēdēja tādā pašā pozā, kā bija sēdējis. Denbijs pabrīnījās par viņa dzelžaino savaldību. Lūpas, mēle un gļotāda vi­ņam droši vien dega kā ugunī. Vecais sēca un vairākas reizes apspieda kāsu, bet asaras viņam negribot sariesās acīs un ritēja pa vaigiem. Parasts cilvēks būtu klepojis un smacis savu pusstundu, bet vecā Koho seja bija drūma un mierīga. Viņš sāka saģist, ka ir izjokots, un viņa acīs parādījās tik neganta, primitīva un neizmērojama naida izteiksme, ka Denbijam šermuļi pārskrēja pa muguru. Koho lepni piecēlās.