— Mans iet, — viņš sacīja. — Liec dot laivu manam!

Noskatījies, ka Grīfs un Vērts aizbrauc uz plantāciju, Vallenšteins apsēdās lielajā dzīvojamā istabā un sāka jaukt un ar mašīneļļā samērcētām lupatām tīrīt savu auto­mātisko pistoli. Uz galda, kā vienmēr, stāvēja pudele ar skotu viskiju un vairākas pudeles ar sodas ūdeni. Turpat stāvēja vēl viena nepilna pudele arī ar skotu viskija eti­ķeti, bet tajā Vērts bija ielējis šķidru ziedi zirgiem. Viņš bija piemirsis nolikt pudeli.

Strādādams Vallenšteins palūkojās pa logu un ierau­dzīja pa celiņu nākam Koho. Viņš steberēja ļoti ātri, bet, tuvojoties verandai un ienākot istabā, viņa gaita bija lēna un cienīga. Viņš apsēdās un skatījās, kā tīra ieroci. Kaut gan Koho lūpas un mēle dega, viņš to neizrādīja. Pēc minūtēm piecām viņš ierunājās:

— Rums laba. Manam garšo rums.

Valleinšteins pasmaidīja un papurināja galvu. Un tad pats nelabais sakūdīja viņu izspēlēt beidzamo joku ar iezemieti. Abu pudeļu līdzība mudināja viņu uz to. Viņš nolika pistoles daļas uz galda un sagatavoja sev pamatīgu dzē­riena porciju.