Stāvēdams starp Koho un galdu, viņš ap­mainīja pudeles vietām, iztukšoja savu glāzi, izlikās, it kā kaut ko meklētu, un izgāja no istabas. Pēc brīža viņš izdzirdēja pārsteiguma izsaucienu un klepošanu, bet, iegā­jis atpakaļ, redzēja, ka vecais virsaitis sēž, kā sēdējis.

Taču šķidruma līmenis zirgu zāļu pudelē bija nokrities un vēl šūpojās.

Koho piecēlās, sasita plaukstas un, kad ieskrēja meln­ādainais kalps, ar zīmēm lika saprast, ka grib dabūt at­pakaļ savu šauteni. Zēns atnesa ieroci un saskaņā ar pa­ražu gāja pa celiņu apmeklētājam pa priekšu. Tikai aiz vārtiem viņš atdeva šauteni īpašniekam. Klusībā nosmie- damies, Vallenšteins noskatījās, kā vecais virsaitis aiz­klibo pa piekrasti uz upes pusi.

Pēc dažām minūtēm, likdams kopā pistoli, Vallenšteins izdzirdēja tālumā šāvienu. Viņam ienāca prātā, ka tas ir Koho, bet tad viņš atmeta šo pieņēmumu. Vērts un Grīfs bija paņēmuši līdzi medību ieročus un droši vien nošāvuši kādu balodi. Vallenšteins atlaidās krēslā, nosmējās, savir- pināja savas dzeltenās ūsas un iesnaudās. Viņu uzmodi­nāja Vērts, satraukti kliegdams:

—   Zvaniet lielo zvanu! Zvaniet, cik jaudas! Zvaniet uz velna paraušanu!

Vallenšteins izgāja verandā tieši tajā laikā, kad pār­valdnieks ar zirgu pārlēca pār zemo žogu un aizdrāzas uz piekrasti pakaļ Grifam, kas auļoja kā negudrs pa priekšu.