«Brīnums» gāja taisni uz enkurvietu. Tas laiski šūpojās it kā no stikla izlietajos viļņos, atstādams aiz sevis sa- ņirbinātu ūdeni. Musonu sezona gāja uz beigām, un gaiss bija smags un tropiska mitruma piesātināts, debesis aiz- vilkušās ar svina pelēkiem bezveidīgiem mākoņiem. Nelīdzeno piekrasti aizsedza mākoņu grēdas un brāzmu grīstes, caur kurām-pavīdēja zemesragi un salas iekšienē atrodošos kalnu virsotnes. Vienu zemesragu nežēlīgi zvīlēja saule, otram — labi ja jūdzi tālāk — pāri gāja spēcīga lietus gāze.
Tā bija Jaunā Gibona — mitra, auglīga un mežonīga sala, kas atradās piecdesmit jūdzes no Suazelas. Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa tā ietilpa Zālamana salu grupā. Politiski tā atradās vācu un angļu ietekmē, tāpēc šo salu pārvaldīja abu valstu pastāvīgie pilnvarotie. Jaunās Gi- bonas pārvalde gan pastāvēja tikai uz papīra kā vienas, tā otras valsts koloniālajās iestādēs. īsta kontrole vispār nepastāvēja un nekad nebija pastāvējusi. Trepangu zvejnieki vecos laikos bija braukuši garām šai salai. Sandalkoka tirgotāji pēc bēdīgiem piedzīvojumiem ar smagām sekām arī vairs neapmeklēja to. Melnādaino vervētājiem nekad nebija izdevies savervēt šajā salā kaut vienu strādnieku, un pēc tam, kad uz šonera «Dorsets» bija apslēp- kavota visa apkalpe, sala tika atstāta savā ziņā.