Vēlāk kāda vācu sabiedrība mēģināja ierīkot tur kokospalmu plantāciju, bet, kad vairākiem pārvaldniekiem un diezgan daudziem salīgtiem strādniekiem bija nogrieztas galvas, plantācija tika pamesta. Vācu un angļu kreiseriem neizde­vās vest iezemiešus pie prāta. Misionāru sabiedrības čet­ras reizes mēģināja miera ceļā iekarot salu, un četras reizes slimības un slepkavības piespieda tās atkāpties. Bija vēl citi kreiseri un nomierināšanas mēģinājumi, bet tie neguva nekādus panākumus. Kanibāli allaž iebēga džungļos un pasmējās par kaucošajām granātām. Kad kara kuģi bija prom, viņi bez sevišķām pūlēm atjaunoja nodedzinātās salmu būdas un sagrautos pavardus.

Jaunā Gibona bija liela sala, simt piecdesmit jūdžu gara un septiņdesmit piecas jūdzes plata. Tās vēja puses krasts bija klinšains, bez nevienas enkurvietas un līcīša, un to apdzīvoja ciltis, kas pastāvīgi karoja cita ar citu — vismaz līdz tam laikam, kad parādījās Koho, kurš, līdzīgi Kamehameham, ar ieroču spēku un prasmīgu politiku sa­liedēja lielāko daļu cilšu stiprā savienībā. Koho rīkojās pilnīgi pareizi, aizliegdams ciltīm nodibināt jebkādus sa­karus ar baltajiem, jo no tā bija atkarīga viņa paša cilts eksistence, un pēc pēdējā kreisera apmeklējuma viņš viens pārvaldīja salu, kamēr tuksnesīgajā krastā, kur kādreiz bija stāvējis vācu bungalo un barakas, un angļu misio­nāru mājas, izkāpa Deivids Grīfs un Makteivišs Nomieri- nātājs.