Pēc tam bija kari, viltus pamieri un atkal kari. Mazais, sausnējais skots prata tiklab sacelt dumpjus, kā arī apslāpēt tos un, nebūdams apmierināts ar to, ka viņa rokās ir tikai šī piekraste, atveda malaitiešus un pa meža cūku takām ielauzās dziļi, dziļi džungļos. Viņš dedzināja ciemus tik ilgi, kamēr Koho apnika tos atjaunot, un, kad viņš saņēma gūstā Koho vecāko dēlu, virsaitis bija spiests sākt sarunas. Makteivišs noteica galvu apmaiņas kursu. Par katru baltā cilvēka galvu viņš apsolīja nocirst galvu desmit Koho ļaudīm. Kad vecais pārliecinājās, ka skots tur doto vārdu, pirmo reizi iestājās īsts miers. Makteivišs pa to laiku bija paguvis uzcelt bungalo un barakas, izcirtis krastmalā necaurejamos džungļu biezokņus un sācis ierīkot plantāciju. Pēc tam viņš devās uz Tasmānas salu, kur bija izcēlušās nekārtības melno baku dēļ: vietējie pūšļotāji uzskatīja, ka epidēmijas sākums meklējams Grifa plantācijās. Pēc gada viņu atsauca atpakaļ uz Jauno Gi- bonu, lai pievilktu grožus iezemiešiem, un Koho, piespiedu kārtā atdevis baltajiem divtūkstoš kokosriekstu, nosprieda, ka izdevīgāk ir dzīvot mierā un pārdot riekstus. Turklāt viņam vairs nebija ari jaunības degsmes. Koho bija kļuvis vecs un kliboja ar vienu kāju, ko bija caururbusi angļu šautenes lode.
II— Havaju salās es pazinu kādu puisi, — teica Grifs,