— cukurniedru plantācijas uzraugu, kurš lietoja āmuru un desmit pensu naglu.
Viņi sēdēja plašajā bungalo verandā un vēroja, kā Jaunās Gibonas plantāciju pārvaldnieks Vērts ārstē slimos. Sie puiši bija no Jaunās Džordžijas. Viņu bija kādi divpadsmit, un pēdējais palika iezemietis, kam sāpēja zobs. Pirmais mēģinājums Vērtam neizdevās. Ar vienu roku viņš rauša no pieres sviedrus, otrā vicināja knaibles.
— Droši vien dažam labam salauzis žokli, — drūmi ieminējās Vallenšteins.
Grifs papurināja galvu. Vallenšteins pavīpsnāja un parāva uz augšu uzacis.
— Viņš vismaz to nav teicis, — paskaidroja Grīfs.
— Gluži otrādi: viņš apgalvoja man, ka viņam operācija izdodoties uzreiz.
— Es redzēju, kā to dara, kad biju otrais palīgs uz kāda prečinieka, — ierunājās kapteinis Vords. — Vecais kapteinis lietoja drīvējamo vālīti un trošu vijamo tērauda iesmu. Ar vienu sitienu zobs bija ārā ar visu sakni.
— Es dodu priekšroku knaiblēm, — drūmi norūca Vērts, iebāzdams melnādainajam mutē savu darbarīku. Kad viņš parāva, pacients novaidējās un palēcās. — Palīdziet man kāds un pieturiet viņu, — lūdza pārvaldnieks.
Grīfs un Vallenšteins no abām pusēm satvēra un stingri turēja melnādaino. Viņš savukārt spirinājās pretī un, sakodis zobus, nelaida vaļā knaibles. Ļaužu pulciņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ.