No tādas piepūles neciešamajā tveicē visiem straumēm plūda sviedri. Arī melnādainais svīda, taču nevis no karstuma, bet gan no mokošajām sā­pēm. Krēsls, uz kura viņš sēdēja, apgāzās. Kapteinis Vords pārtrauca darbu, lai iedzertu, un mēģināja uzmundrināt nelaimīgo. Vērts lūdza, lai asistenti vēl pietur slimnieku, un turpināja darbu, līdz zobs nokrakšķēja un laukā bija.

Neviens nemanīja mazo, melno cilvēciņu, kas bija uz- steberējis augšā pa kāpnēm un vēroja notiekošo. Koho bija konservatīvs. Viņa tēvs nebija valkājis nevienu ap­ģērba gabalu, un viņš rīkojās tāpat, neapsēja pat gurn- autu. Daudzie tukšie caurumi degunā, lūpās un ausīs lie­cināja par sen jau pārgājušo greznošanās kaislību. Ausu caurumiņi bija izplēsti, un savītušās miesas strēmelītes nokarājās līdz pašiem pleciem. Tagad viņš savas ausis vērtēja tikai no derīguma viedokļa: vienā no mazajiem caurumiem bija iesprausta īsa māla pīpīte. Koho ap vidu bija lēta josta, un starp tās mākslīgo ādu un viņa paša ādu bija iebāzts kails gara naža asmens. Pie jostas karā­jās bambusa kastīte. Rokā Koho turēja īsu lielkalibra šau­teni. Viņš bija neiedomājami netīrs un rētu izraibināts; visbriesmīgāko rētu, kuras dēļ kreisās kājas liels bija sa­rucis uz pusi mazāks, bija atstājusi šautenes lode. Iedu- busī mute liecināja, ka vecajam palicis pavisam maz zobu. Seja un ķermenis bija krunkaini un it kā izžuvuši, bet tuvu stāvošās, mazās, melnām pērlēm līdzīgās acis spoži mirdzēja un tajā pašā laikā ar savu tramīgo un īdzīgo izteiksmi vairāk atgādināja pērtiķa nekā cilvēka acis.