Koho skatījās, smīnēdams kā ļauns mērkaķēns. Prieks par pacienta ciešanām bija dabisks, tāpēc ka viņš pats dzīvoja sāpju pasaulē. Viņš pats bija daudz cietis savā mūžā, bet vēl vairāk ciešanu bija sagādājis citiem. Kad slimais zobs beidzot bija šķīries no savas vietas žokļa kaulā un knaibles, ar nepatīkamu troksni novilktas gar pārējiem zobiem, izņemtas no mutes, Koho acis līksmi iezaigojās un viņš jautri palūkojās uz nabaga melnādaino, kas bija sabrucis uz verandas grīdas un, saķēris galvu, neganti vaidēja.
— Man šķiet, ka viņš tūlīt paģībs, — teica Grīfs, noliekdamies pār upuri. — Kapteini Vord, lūdzu, iedodiet viņam padzerties! Jūs, Vert, pats arī iedzeriet, jūs taču drebat kā lapa!
— Es arī iedzeršu, — sacīja Vallenšteins, norausdams no pieres sviedrus. Viņš ieraudzīja uz grīdas Koho ēnu, bet pēc tam ari pašu virsaiti. — Ē, kas tad tas?
— Hallo, Koho! — laipni sveicināja Grīfs, zinādams, ka roku sniegt neklājas.
Tas bija viens no tambo, ko Koho bija noteikuši pūšļotāji pēc viņa piedzimšanas: viņa miesa nekad nedrīkstēja saskarties ar baltā cilvēka miesu.