Dzērve nokrita patālu mežā, krūkļu un apvītušu paparžu cerā. No smagā trieciena apreibusi, brīdi pastāvēja sakņupusi, aizmiglotām acīm, līdz pusei dūņās iedūrušos knābi. Bet drīz viņa atžilba un nostājās taisni. Labais spārns stavēja, ērmoti līdz zemei nokāries, likās smags, it kā tam akmens būtu piekārts, un neatlaidīgi, kodīgi sāpēja. Sūrstēja arī labās
kajas pakaļējais pirksts, laikam kritienā atplests. Viss augums likās pilns dedzinošu, nekustīgu sāpju. Laiku pa laikam dzērve sakustējās it kā uz iešanu, bet īstenībā tikai no sāpēm. Papriekš saraustījās viss augums. Kad tas atkal aprimas, vēl trīsēja zaļgandzeltenās kājas, un beigās pavērās knābis un atskanēja gari vilkts «gru-u» — kā neapzināts, pusapslēpts vaids.
Bet dzērve nedomāja par savām sāpēm. Visa viņas būtnē kvēloja tās ilgas, kas pamazam bij iekarsušas un pirmiņ tur augša it kā aiz- liesmojušās. Viņa redzēja tikai dzidro debes- loku un baltos mākonīšus, kas nāca no dienvidiem. Dzirdēja augša sajukušo dzērvju klaigas un, galvu pagriezusi, vērās pelekām sūnas bārkstīm apvītā egles zaru biezokni. Un laiku pa laikam pavērās knābis un atskanēja gari stiepts, žēls «gru-u»…