Acumirklī kāsis izjuka, dzērves sabruka vienā ņudzekli, kuram cauri jauna dzērve šāvās uz augšu. Uztraukti, nikni kliedzieni skanēja no visām pusēm, visapkārt šmīksteja spēcīgu spārnu un knābju cirtieni, dzirkstīja dusmās iekaisušās acis. Jaunā dzērve nevēroja neko. Izvijas ņudzeklim cauri, pacēlās augstu pāri tam, neprātīga sajūsmā savēcinājās tā, ka gandrīz apmeta kūleni. Bet tajā acumirkli — pati nesaprata, kas bij, kas ne, — sajuta labaja spārnā pie pleca briesmīgu, asu dzēlienu, iebrēcās no sāpēm un atkrita atpakaļ. Tikai acumirklī, tad sāpes likās pārgājušas. Dzērve pavēcināja spārnus parastā ritmā. Viņai likās, ka skrien uz priekšu. Bet tad piepeši ar baigu sajūtu nomanīja, ka svērās sāņus uz labo pusi. Viņa pagrieza galvu at-" pakaļ. Kreisais spārns vēcinājās kā arvien, bet labais karājās slābi uz leju un nekustējās. Viņa paskatījās augšup. Augstu, augstu gaisā kliegdams griezās sajukušu dzērvju ņudzeklis, palika arvien augstāk. Viņa krita lejā… Iebrēcās izmisumā, atlieca kaklu pār muguru atpakaļ, pierāva kājas pie vēdera un atspērās kā senāk, no zemes celdamās, bet apgriezās tikai riņķī tukšā gaisā. Spēji no apakšas izslējās egļu robainās galotnes ar sakaltušiem čiekuriem. Zaros mezdamās, ar kreiso spārnu izmisusi kuldamās, kūleņodama dzērve nokrita zemē.
— Juka dzērves, juka dzērves — juka-ā! — bērni sauca, izdzirduši gaisā satraukto dzērvju klaigas.