Ilgi viņa nevareja norimties uz vietas. Sāka iet uz tīreļa malu. Saredzama ta nebij, bet dzerve tapat jauda,uz kuru pusi jāiet. Iet bij grūti. Kājas pinas melleņu mētrās un paparžu ceros, labais spārns vilkās pa zemi,uz katra soļa sāpes divkārt asi dzelas visās cīpslās. Bet viņa tomēr gaja.Viņai bij jāiet. Tīrelī viņa gribēja atkal celties spārnos un skriet citām pakaļ. Par citu viņa tagad nedomaja.
Netālu no mežmalas tīrelī locījās trīs dzer- veņu lasitajas. Uz līdzenā sūnas laukuma viņa 16 pusē bij vēl citas. Bet dzērve viņas maz vēroja.
Uzkapa uz paaugstaka činkura un savecinaja spārnus. Acumirklī viņai likās, ka pazib garām meža robainās galotnes, ka paliek talu lejā pelēkais tīreļa plankums ar zilo ezera aci viducī, ka spirgts vējiņš šalc caur spārnu spalvām un balti mākonīši kāpj no dienvidiem pretī. Bet neviļus, galvu pagriezusi, ieraudzīja tepat priekša trīs ogotājas, redzēja savu labo spārnu slābi gar činkuru nolaidušos un gari novaidējās: «gru-ū»…
Ogotājas naca tuvāk, un dzerve ievilkās atpakaļ mežā, krūkļu biezoknī. Tur viņa nekustēdamās nostāvēja līdz tumsai un tad visu nakti. Rīta ar mazu gaismiņu atkal uzkāpa uz ciņa, vēcināja kreiso spārnu un gribēja celties gaisā. Un, jo asakas kļuva sāpes labajā spārnā, jo ātrāk viņa vēcināja kreiso. Vēcināja, līdz pagalam nogura. Tad skatijas gaisa, kur nu rinda pēc rindas slīdēja pāri uz dienvidiem. Lāgiem viņa žēli un skaņi iebrēcās. Dzērves gaisā līgsmi klaigaja, bet viņai neviena neatsaucas.